Zane tajā vakarā bija aplam dusmīga. Jēzups nolaida pa kreisi. Ar Ļudu. Zanes Kosmosā nebija kvadriljona zvaigznīšu, nebija pat mūsu necilā Piena Ceļa galaktikas, nebija pat vienas zvaigznītes. Tur nebija nekā. Pilnīgi nekā, tikai Jēzupa nodevība. Zanes Kosmoss bija melns, žņaudzošs. Tur oda pēc žults un dedzinoša apkaunojuma. Lija lāstu lietus. Dega atriebības uguņi. Tur vazājās sumpurņi, kurus visus sauca vienā vārdā - Ļuda, nolādētā Ļuda.

Te pēkšņi, iz zila gaisa pie Zanes nolaidās maziņš eņģelītis - nu tas ar spārniņiem, kā no filmām un saka: “Zanīt, nebēdā! Pevej, cik skaista debestiņa šonakt! Tas te ir mūsu Piena Ceļš, tur Andromēda, tur Magelāna Mākonis...” Gribēja jau vēl kaut ko teikt, bet nepaguva. Zane izvilka mušu sitamo un žļarkš... un nebija vairs eņģelīša... “Pie joda, sīkais kverpli! Tu man te stāstīsi, cik tavs sūda Kosmoss skaists?! Tavs Kosmoss smird!”

Nē, Zane! Smird tavs Kosmoss!

Cilvēks ir interesants štuks. Spēj radīt pats savu Kosmosu. Jautājums, ko mēs tajā ienesam? Jā, mēs esam katrs sava Kosmosa centrs, bet kad mūsu Kosmosā zvaigznes sabrūk čupiņā, ir jēga paskatīties debesīs. Tur ir cits Kosmoss - lielais Kosmoss. Tur uz aci uzmetot ir viens kvadriljons zvaigznīšu. Tas ir viens ar 24 nullēm. Kādas no tām mēs varam paņemt sev. Nočiept. Kosmoss to pat nepamanīs. Lielajam Kosmosam ir tikai viens vienīgs likums un tas ir prieks. Arī mēs varam savā Kosmosā salikt zvaigznītes, lai mums ir priecīgi. Jautrāk to darīt kopā ar draugiem vai sirdsdraugu, bet ja tādu nav, tad varam paši. Un tad varam uz savu Kosmosu aicināt draugus un radīt katrs savu Piena Ceļu un Magelāna Mākoni! Cilvēki nāk uz uguntiņu mūsos. Vienmēr ir nākuši un nāks. Dedzam savas zvaigznītes! Lai priecīgi ir mūsu Kosmosi! Tas ir par mums - cilvēkiem.

Andis
Spoguļošanas moderators.
www.spogulosana.lv

P.S. Zane, Jēzups un Ļuda ir izdomāti vārdi un personāži.