SPOGUĻOŠANA VS PSIHOTERAPIJA

Spoguļošanai un psihoterapijai ir nedaudz līdzīgi, bet arī atšķirīgi mērķi un uzdevumi, taču ļoti būtiski atšķiras metodes, kā mērķi tiek sasniegti.

Psihoterapija ir terapija, tātad ārstēšana. Tā ārstē psihiskus simptomus, palīdz dzīves samezglojumos. Kā blakusprodukts psihoterapijas tiešajiem mērķiem, kas ir terapija, ir klienta personības attīstība.

Spoguļošanas galvenais mērķis ir personības vispusīga attīstība un kā blakusprodukti ir dzīves situāciju labvēlīga atrisināšanās, dažādu simptomu, kā baiļu, trauksmes, uzmācību, nomāktības utt., mazināšanās. Bieži šie simptomi Spoguļošanas rezultātā izzūd pavisam, jo cilvēks tos ir “pāraudzis”.

Būtiskas atšķirības ir metodē. Psihoterapija izmanto t.s. pārneses. Klients uz terapeitu vai arī uz grupas dalībniekiem, ja tā ir grupu terapija, pārnes kādus savus objektus no pagātnes. Terapeits klientam kļūst par labo mammu vai ļauno vecmāmiņu, kas darīja pāri. Kāds grupas biedrs kļūst par slikto brāli, un klients uz terapeitu vai grupas dalībniekiem izreaģē savus bērnības vai vēlākā dzīves posma konfliktus, tādējādi dziedinoties. Psihoterapijā gan terapeits, gan grupas dalībnieki ir objekti. Ārpus terapijas telpas psihoterapeits ar klientu nedrīkst veidot nekādu sadarbību vai cilvēcīgas attiecības, jo tas izpludinātu terapijas robežas.

Spoguļošanā netiek pieļautas pārneses. Tie, kas vada Spoguļošanu, sauc sevi par moderatoriem, kuri ir drīzāk gidi, nevis terapeiti. Ja tūrismā gids vada tūristus pa dabas vai cilvēku veidotiem objektiem, tad Spoguļošanā moderators grupas dalībniekus ved uz dažādām psiholoģijas jomām, kurā cilvēks pats spēj paņemt sev vajadzīgo. Tas rada ļoti labvēlīgu augsni personīgajai attīstībai, jo cilvēks pats var izvēlēties, ko ņemt sev un ko neņemt. Spoguļošanā ir iespējams redzēt grupas dalībnieku reakciju uz savām izvēlēm, tā redzot, kā pasaule ārpus Spoguļošanas semināra telpām reaģēs uz līdzīgām reakcijām. Spoguļošanā personīgā attīstība norit strauji un interesanti.

Spoguļošanas moderatora uzdevums ir nodrošināt drošu vidi grupas dalībnieku personību izpētei un attīstībai. Tā kā Spoguļošana nav terapija, bet pašattīstības sistēma, tad moderatori nepieļauj pārneses, bet paliek viņi paši, kas līdz ar dalībniekiem pēta kādu no jomām, par kurām ir konkrētajā seminārā runa. Arī ārpus Spoguļošanas semināriem moderators ir parasts cilvēks, ar kuru ir iespējams iet uz kino vai citām svinībām, kas ir nepieļaujami psihoterapeita un klienta attiecībās. Spoguļošanā moderatori no semināra uz semināru mainās, lai nerastos vēlme kādu no viņiem idealizēt vai kā savādāk uz moderatoru pārnest kādus savas bērnības objektus.

Tā kā Spoguļošanā dalībnieki paši pilnveido sevi, veido savu personību, tad Spoguļošanas dalībniekiem svarīgi ir iekšējie psiholoģiskie resursi, kas ir raksturīgi nobriedušām personībām, tādēļ Spoguļošanas dalībnieku minimālais vecums ir 30 gadi. Spoguļošana neder nenobriedušām, infantilām personībām, kurām vajadzīga ilgstoša, gadiem ilga palīdzība, kam lieti noder psihoterapija. Spoguļošana ir dinamiska, tādēļ tās dalībniekem ir jābūt gana organizētiem un motivētiem darboties. Spoguļošana neder smagos depresijas gadījumos, jo cilvēkam tad nav resursu un spējas organizēties. Šādos gadījumos nepieciešama terapija.

Atšķirībā no psihoterapijas, Spoguļošana veido arī psiholoģiski domājošu cilvēku kopienu, kurā cilvēki brīvi var piedalīties vai nepiedalīties. Atšķirībā no psihoterapijas, nav konfidencialitātes likuma, bet ir katra dalībnieka ētika. Tādējādi ir iespējami kopīgi pasākumi, kuros cilvēki var atrast sev jaunus draugus un dalīties, kā kuram ir gājis un kas noticis semināru gaitā. Tas veido kopīgu gudrību un plašākas iespējas psiholoģiskajai attīstībai. Šeit arī ir būtiskākā atšķirība - psihoterapija ir terapija jeb ārstēšana. Spoguļošana ir personības attīstība, kurai nepieciešama dalība pasaulē un citu cilvēku reakcijas, kas kā spogulis mums parāda, kādi esam un kā varam sevi attīstīt.

Cieņā,
Andis Geste
Spoguļošanas moderators

Nav komentāru

Komentēt