Faktiski, tu turpini komunikāciju ar šiem vērtētājiem un pamācītājiem tāpēc, ka tev LIEKAS, ka bez viņiem tu nevari izdzīvot, ka bez viņu atzīšanas tevis nav, tu neeksistē. Tu viņos meklē apliecinājumu savai esamībai. Bez viņiem tev bail (ja nu tiešām viņi zina labāk, kā dzīvot! Ja nu viņu uzspiestie mērķi ir īstie?!). Un bailes izlauzties ir lielākas par dusmām un riebumu būt kopā ar viņiem. Tu varētu vairāk koncentrēties uz tiem, kas tevi nekritizē, kas priecājas būt kopā ar tevi, bet tu to nedari. Vai pat tādus sev apkārt neredzi.

Būtībā, tu esi iestidzis citu radītā krātiņā. Tur totāli trūkst īstu draugu un sabiedroto. Tur kopā ar tevi iespundētas ir raizes, prasības pēc disciplīnas un skaidriem mērķiem, rūpes par drošību, stabilitāti, kārtību, vispārpieņemtas vērtības, nepieciešamība pielāgoties un izdabāt,… faktiski krātiņā notiek tava eksistence mazākas vai lielākas pārticības apstākļos. Diezgan ērti. Bet ne vairāk.

Ir arī otra pasaule – ārpus krātiņa. Tur nav nekādu garantiju un prognozējamības. Tur viss jebkurā brīdī var mainīties, pat tavi mērķi un vērtības. Tur vadošā ir tava personīgā ētika. Tur nav enkuru vai režģu, kas tevi notur pagātnē. Tur ir sapņi, vēlmes, atklājumi, notikumi, pārmaiņas, …un tikai šajā ārpuskrātiņa pasaulē ir iespējams prieks, gandarījums, brīvība, lidojums, vēriens, mīlestība un jēga. Turklāt, paradoksāli, bet ārpusē esot, uzlabojas attiecības ar tiem, kas palika krātiņā. Vai pilnībā izzūd. Un arī tā ir uzlabošanās.

Atklāšu noslēpumu – krātiņam ir durvis. Un tās nav aizslēgtas. Ir vērts pa tām iet laukā, lai neatgrieztos. It īpaši, ja klāt jau izmisums.

Didzis Jonovs