Tehnikām jau nav ne vainas, ja nu vienīgi tas, ka tās darbojas tikai kā plāksteris gadījumos, kad ir hroniskas saslimšanas, kuras pūžņo. Ātrais uzlabojums ir, bet ilgtermiņā cilvēka paša bāzes sajūtas ir bēdīgas. Attiecības virspusējas, iekšēja neapmierinātība un profesionāli arī nav gribētā uzrāviena. Pat pozitīvā domāšana nenostrādā.

Āķis ir tajā, ka ir jādarbojas nevis tikai personības treniņu līmenī, bet jāveic izmaiņas tajā, ko mēs saucam par raksturu. Ir vērts atbrīvoties no iepriekšējās uztveres un scenārijiem, kas balstās uz rādītājiem, ko no cilvēka sagaida sabiedrība, vecāki un visi citi labie cilvēki. Ir jāatpazīst sava dabiskā loma, savs temps un patiesā motivācija dzīvē. To sauc – darboties un dzīvot no sirds. Raksti savu scenāriju! No sevis nevis no tā, ko mamma teica, vai grāmatā bij’ uzrakstīts. Sava celtne ir jābūvē uz saviem pamatiem un uz to ir jākoncentrējas. Un tad cilvēka sajūta dzīvē ir īsta un piepildīta.

Ja bez visa iepriekšminētā es, piemēram, mēģināšu izmantot stratēģijas, kas ļauj panākt to, ko vēlos es, lai es viņiem patiktu un viņiem patiktu tas, kas patīk man – tam būs manipulācijas un liekulības noskaņa, lai kādas darbības vien es veiktu. Tam, ko es daru, priekšplānā vienmēr būs tas, kas es esmu. Tas izraisīs neuzticēšanos. Agri vai vēlu jebkurās ilgtermiņa attiecībās tas izlīdīs uz āru, sagraujot ātri būvēto panākumu celtni. Bez uzticēšanās, īstuma un labestīguma panākumi ir virspusēji.

Protams, lai tiktu pie sava scenārija, ir jāpiedzīvo lielāks vai mazāks lūzums. Tas notiek vienmēr pirms kā jauna atklāšanas. Ir jāpārvērtē savas dzīves tradīcijas, rīcības modeļi, jāsaprot cēloņi, kas nosaka attieksmi utt,. utjp. Izaicinājums milzīgs! Labā ziņa, ka neviens vēl nav nožēlojis, ka tiek pie sava dzīves scenārija, tam ir unikāla garšu buķete. Un lietot to vai kādu citu scenāriju tomēr – tā paliek brīva izvēle. Izvēle ir un nu jau tā ir apzināta!

Izdošanos un veiksmes!

Cieņā, Janita Andersone