Uz personīgo Laimes zemi ved unikāla taka, jo arī katrs mēs esam unikāli. Ja izjūtat skaudību, ja vēlaties sev to, kas ir citiem, jūs neesat uz savas takas. Ejot pa savu ceļu, izjūtams ir tikai prieks, vieglums, panākumi, brīvība, saule, svētki, jūra un citas noskaņas no šīs kategorijas.

Ejot uz Laimes zemi, ceļš ir gandrīz tāds pats, kādas būtu sajūtas jau esot Laimes zemē. Turklāt, atrodoties Laimes zemē, atkal jau prāts urda doties tālāk. Laimes zeme nemīl stāvēšanu uz vietas. Tā sabojājas no stabilitātes. Kā es to zinu? Esmu paprovējis un pētījis šos etapus. Tātad vajag jaunus izaicinājums un jaunus panākumus, bet tas nozīmē, ka būs arī šķēršļi un zināmas grūtības.

Tieši tā – virzienu uz Laimes zemi rāda pozitīvo sajūtu kokteilis, mani pozitīvie uzstādījumi, domāšana un attiecīga rīkošanās. Taču plika pozitīvā domāšana ar neko labu nebeidzas – ieskriesiet stabā kā likts. Līdzi ņemama ir arī kritiskā domāšana. Tas ir pieauguša cilvēka saprāts, kas prot vērot situāciju, pieņemt lēmumus par to, kā pārvarēt vai izvairīties no šķēršļiem un grūtībām. Tā veidojas no mūsu pieredzes un spējas izmantot citu cilvēku pieredzi. Nav vienmēr jāmācās no paša kļūdām. Izdevīgāk ir paņemt to, ko citi atklājuši uz savas ādas. Kas no citu zināšanām būtu ņemams un noderīgs? Atkal jāvēro sevi – īstā informācija īstajam brīdim vienmēr ievibrina, norezonē mūsos. Pārbaudām – un ja neder, meklējam nākamās zināšanas.

Lai mums visiem laimīgs ceļš uz Laimes zemi!