SAMĪĻO SAVAS BAILES

Būsiet dzirdējuši, ka bailes esot ienaidnieks ceļā uz panākumiem, un ka bailes iesaka pārvarēt, ar tām cīnoties. Manuprāt, tā ir aplamība, jo tādējādi tiek ieteikts iznīcināt kaut ko, kas ir manī. Var teikt – daļu manis. Protams, bailes ir parādība, kuru es labprāt neizjustu, bet ja man iesaka bailes drosmīgi un apņēmīgi uzvarēt, tad tas, faktiski, līdzinās ieteikumam izraut no sevis, piemēram, kādu smadzeņu fragmentu, orgānu vai nogriezt sev ekstremitāti, kas reizēm neuzvedas tā, kā es to gribētu.

Bezbailības demonstrēšana un propagandēšana mani parasti dara aizdomīgu – nez, vai attiecīgajai personai ar veselo saprātu viss kārtībā? Bailes parasti uzrodas tur, kur apzinātība apklust, kur priekšā ir neziņa. Šādā situācijā ik pa brīdim nonākam katrs. Tādās reizēs bailes uzdod jautājumus. Dažreiz šausmīgus, dažreiz vājprātīgus, dažreiz neticami muļķīgus, bet tie ir jautājumi, kas gaida saprātīgu atbildi.

Baiļu jautājumi mūs sāk šaustīt pie nepatīkamām situācijām, kas draud atkārtoties vai situācijās, kas ir pilnīgi jaunas un neiepazītas. Lai cik paranojāli krāšņi šie iekšējie jautājumi galvā neskanētu, būtībā tie ir tikai divi un ļoti vienkārši – bailes mums vaicā – “Vai šoreiz nesāpēs?”, un otrs variants – “Vai jaunajā situācijā es nemiršu?” Ja cilvēks kā saprātīga būtne spēj atbildēt noliedzoši, piemēram, nesāpēs, bet ja sāpēs tad būs “čiks un viss”, vai arī, ka jaunā situācija nekādā ziņā mani nenovedīs kapā, tad viss ir kārtībā, varu iet uz priekšu. Bet ja atbildes nav vai tā nespēj dot drošības sajūtu – tad bailes, savā ziņā ir glābiņš, kas liek palikt kur esat, kamēr nebūs uzradies saprātīgs pamatojums turpmākai rīcībai.

Bailes ir kaut kas mazs un ne pārāk gudrs manī, bet ļoti precīzi ierosina apziņu. Bailes liek meklēt variantus, kas ir droši. Tās liek atbildēt uz jautājumu, kas notiks sliktākajā variantā – kā tu rīkosies, ja iecerētais vai vēlamais nenotiks kā plānots. Bailes cilvēku spiež attīstīties, būt uzmanīgam, saprātīgam, kļūt gudrākam, pētīt sevi, būt klātesošam izaugsmes un pārmaiņu procesā, savu dzīvi veidot ar pilnu apziņu un atbildību. Tostarp arī palūgt palīdzību tiem, kas ir pieredzējušāki, zinošāki, spēj atbildēt uz jautājumiem, uz kuriem pašam atbildēt neizdodas.

Bailes ir kā mazs bērns, kas nez kādēļ ir uztraucies. Bailes ir signāls pieaugušajam pacensties saprast uztraukuma iemeslus un iedot bērnam drošības sajūtu. Mēs, protams, saprotam, ka nekādas absolūtas drošības garantijas neeksistē, bet tāda drošība, kādu mīlošs un uzmanīgs pieaugušais var iedot mazam bērnam, tāda eksistē. Tātad – ar bērnu nevajag cīnīties un viņu uzvarēt. Ar bērnu vajag runāt, atbildēt uz jautājumiem un samīļot. Un tad var izrādīties, ka mums pēkšņi rodas drosme, spēks un citas vajadzīgās enerģijas beidzot tikt prom no cilvēkiem un vietām, kur jūtamies draņķīgi un doties turp, kur sen jau vēlamies nokļūt, bet bija bail.

Cieņā,

Nav komentāru

Komentēt