KO TĀLĀK?

Dzīvē mums itin bieži nākas uzdot šo jautājumu - ko tālāk? Situācijas, kad tas notiek, gan ir aplam dažādas, lūk, piemēri!

Noticis smags zaudējums. Kāds miris vai bijusi smaga šķiršanās. Kā es dzīvošu tālāk? Ko tālāk?

Esmu izdedzis darbā, darbs riebjas un es nezinu, ko es dzīvē gribu. Ko iesākt? Ko tālāk?

Esmu nonācis strupceļā, piemēram, spēļu automātos zaudējis visu naudu, tūlīt zaudēšu ģimeni. Kā būt? Ko tālāk?

Esmu pabeidzis lielu, burvīgu projektu. Tagad iestājās tukšuma sajūta. Ko tālāk?

Redziet, jautājums viens, bet situācijās, kurās tas rodas, ļoti atšķirīgas. Iziesim cauri šīm situācijām!

Ja esat beiguši projektu un tagad tukšumiņš, tad vienkārši jāsajūt sevi un jāpagaida, atnāks vajadzība pēc jaunām virsotnēm. Virsotņu mums kā jūra - visiem pietiks. Uzkāpāt Everestā, itkā kāpt augstāk vairs nav kur, nieks! Kāpiet dzejas virsotnē! Nedaudz cits, bet derēs!

Ja no dzīves aizgājis mīļš cilvēks vai notikusi šķiršanās. Jūs uz sava dzīves ceļa stāvat pie sāpju bedres vai aizas. Jums šis zaudējums diemžēl ir jāizsēro, cita varianta nav. Ir jāgaida, kamēr šī sāpju bedre aizaugs. Tad varēs atrast jaunu jēgu un doties tālāk. Slikti ir ignorēt šo sāpju bedri. Apsegt to ar pozitīvās domāšanas vai šņukurdieva/Jēzus pārvalciņu, pārvilkt pāri sāpju vieplim pozitīvo smaidiņu un itkā doties tālāk. Tālāk netiksiet, bet bedrē/aizā nenovēršami nokļūsiet gan. Un dusmoties nāksies ļoti. Meklēsiet vainīgos, bet tur diemžēl jums vairs nepietiks ar 100 ļaunajiem deputātiem. Tur pār jums nāks smaga apgaismība, jo sapratīsiet, ka neviens ne pie kā nav vainīgs un neviens jums nav neko parādā. Ufff, kad šis cilvēkam atnāk, tad gan ir ko turēt! Tad šņukurdievu bildītes tiek dīrātas uz nebēdu un lāstu jūra izgāzta uz debesīm, tikai atbildes tam nav. Tad ir sūrākais klusums uz zemes - izmisuma klusums.

Izmisumā labāk nelīst iekšā, bet ja esat iekļuvuši, vienīgā izeja ir sev stingri pateikt - neviens (es tai skaitā) ne pie kā nav vainīgs. Tas ir pirmais un obligātais solis rāpjoties ārā no izmisuma. Tālāk pie tā ir stingri jāpieturas - neviens nav vainīgs un neviens man nav neko parādā. Tad jau jāskatās, vai varu izrāpties vienītī, vai tomēr man vajag draudzīgu roku/plecu.

Ja ir iebrists bezizejā. Teiksim, esat visu nolējuši spēļu automātos. Melots visiem un parādi jau ir neatdodami. Jūs gānat sevi un laimētavas, bet neredzams spēks jūs tur nes. Likteņupe Daugava sāk saukt pie sevis. Tas ir strupceļš. Kurš gan dzīvē nav iebridis lielākos vai mazākos strupceļos? Tie, kas nav, lai paceļ roku! Malači!! Apsveicu, jūs vēl neesat sākuši dzīvot. Tā var arī nepamanīt, ka pienākusi beidzamā stunda un jāliek nost karote. Tie, kas dzīvo, vienmēr nonāk zināmos strupceļos. Tur jau arī ir tas lielais dzīves prikols - mums visu laiku jāmeklē savs ceļš.

Ja esat bezizejā, tā ir jānovērtē. Kā es tur nokļuvu? Kad tas sākās? Par ko tas viss vispār ir? Tad jādodas atpakaļ, no kurienes šis maldu ceļš sākās, un no starta punkta jau ir jāiet cita taka. Tikai atkal jānovērtē, vai es vienītī to spēšu? Gadījumā ar laimētavām un alko/narko atkarībām steigšu piebilst, ka vienītī no smagajām atkarībām tikt ārā ir praktiski neiespējami. Tās vairāk ir kā slimības, kuras ar gribasspēku vien ir grūti/neiespējami uzveikt. Tur tomēr būs vajadzīgs vai nu iedomu draugs, teiksim šņukurdievs vai Jēzus, vai kāds cilvēks - speciālists, kas zina ceļu ārā. Es balsotu par speciālistu, bet nenoliedzu, ka no bezizejas var izvest iedomu draugs. Galu galā, kad lidmašīna krīt, mēs visi pēkšņi kļūstam ticīgi.

Strupceļš bieži ir situācija, kur neredzam izeju un mums ir jānolaiž aste un jālūdz palīdzība. Bieži vien mēs iebraucam nekurienē, lai tiešām beidzot iemācītos paprasīt palīdzību / atbalstu.

Tagad biežākais no gadījumiem. Es nezinu, ko es dzīvē gribu! Ko tālāk? Te vērts sev uzdot jautājumu - vai tas, kas tagad manā dzīvē notiek vispār ir par mani? Jūs aizejat uz darbu un apskataties - vai tas ir par mani? Vai tas darbs, ko daru, ir par mani? Vai tie kolēģi ir par mani? Utt. Atnāciet mājās un paskatieties uz savu ģimeni, otro, trešo pusīti un pajautājiet - vai tas ir par mani? Atnāciet uz savu tukšo dzīvokli, kurā varbūt sēž tikai runcis, un pajautājiet - vai šī vientulība ir par mani? (Runcis parasti nav ne pie kā vainīgs!)

Ja jūsu darbs, ģimene, slimība, vientulība utt. nav par jums, tad arī jādodas savā dzīvē atpakaļ. Kad tas sākās? Kad es nogāju nost no sava dzīves ceļa? Kam es toreiz paklausīju? Ko man šis viss deva? KUR ESMU ES tajā visā?? Kur ir manas vajadzības? Tad ir jāatgriežas atpakaļ un jāsāk vēlreiz ceļš, bet jau noturoties savās sliedēs. Tur ir nedaudz bailīgi, jo kad esam mēs paši, mums draud laime. Skan smieklīgi? Draud laime... Nebūt! Šo Spoguļošanā esmu redzējis simtiem reižu. Lieta tāda, ka mēs katrs esam pilnīgi atšķirīgs un laimes mums ir atšķirīgas. Nav vienas unificētas laimes. Mana laime var pat ļoti atšķirties no vispārpieņemtās laimes un ko par to padomās citi, ka man laimei vajag, teiksim, trīs sievas vai divus vīrus? Manu laimi taču sabiedrība noēdīs un nospļaudīs aiz skaudības, jo tās cilvēki paši nelaimīgi, bet sevī ieskatīties negrib. Vieglāk noriet cita laimi. Un kas būs, ja būšu patiesi laimīgs/-a, kas tālāk? Nelaime? Utt. utjpr. Par bailēm no laimes var uzrakstīt daudz, bet raksts jānotur garuma rāmjos. Citreiz uzrakstīšu.

Ja nezinam, kur tālāk doties dzīvē, parasti ir jāatskatās atpakaļ. Tad jauki arī sev atrast pavadoņus, kuri jau līdzīgu taku gājuši un mēs varam ar viņiem pakonsultēties un paiet gabaliņu kopā līdz stingri atrodam savu taku.

Bet tikai gabaliņu kopā, nevis hroniski - baidoties izdarīt solīti bez sava mācītāja, astrologa, zīlnieka, dziednieka, daktera utt. Ja bail dzīvot, tad jārok dziļāk - agri, agri bērnībā. Tur labākā ir mierīga, ilgstoša psihoterapija, kas palīdzēs jums izaugt un nobriest. Tur var būt tik agrīnas traumas, ka pašu spēkiem pāri netiksiet un patiešām tad pasaule var šķist draudīga.

Lūk, šie bija daži varianti, ko darīt dzīvē, kad ir jāuzdot jautājums - ko tālāk? Man pašam ļoti palīdz jautājums - vai tas, kas notiek, ir par mani? Ik pa brīdim jau nošļucu nost no takas, bet jau diezgan ilgi - daudzus gadus vairāk sanāk iet tieši pa savu taku, tur ir interesanti. Varu būt es pats. Novēlu visiem atrast savas čības, zandales, slidas vai drezīnu, gadījumā, ja braucat pa sliedēm. Sava drezīna ir sava drezīna, tā brauks labāk un kalpos ilgāk! Esam mēs paši un dzīvojam savu dzīvi! Lai laimīgi!

Nav komentāru

Komentēt